Olimpiskais gars

(Žurnālā Ir 01.07.2015 publicētā sleja)

Sporta definējošā īpašība ir sacensība. Ar sevi, ar citiem, ar pasaules labākajiem. Par fizisko kultūru krietni plašākā kontekstā sportiskais azarts ir lielisks motivācijas, disciplīnas un mērķtiecības izkopšanas instruments. Labi skolotāji labi zina, ka klases spējīgākajiem skolēniem arī «intelektuālās kultūras» priekšmetos ir nepieciešama papildu slodze, lai pilnvērtīgi attīstītu savus talantus. No Padomju Savienības Latvija ir mantojusi labi izkoptu «intelektuālā sporta» sacensību sistēmu skolēniem — mācību priekšmetu olimpiādes matemātikā, bioloģijā, fizikā un citos, pārsvarā eksaktajos, priekšmetos. Katru gadu mācību priekšmetu olimpiādēs piedalās tūkstošiem skolēnu no visas valsts.

Līdz ar neatkarību nāca iespēja deleģēt Latvijas izlases pasaules līmeņa olimpiādēm, kurās paši spējīgākie skolēni mērojas intelekta muskuļu spēkiem ar vienaudžiem no faktiski visām attīstītajām valstīm. Viņu panākumi ir pamatots lepnuma un iedvesmas avots mums visiem, bet it sevišķi skolasbiedriem, skolotājiem un novadniekiem.

Es ticu, ka ir pienācis laiks pārvērtēt valsts lomu un attieksmi pret intelektuālo talantu attīstību. Sabiedrība arvien skaidrāk saprot, kas tieši intelekta spējas un loģiskā domāšana ir atslēga konkurētspējai nenoteiktību pilnajā pasaulē. Orientācija uz ražošanu ar augstu pievienoto vērtību prasa studentus, kas ir ne tikai motivēti, bet arī spējīgi apgūt zināšanu ietilpīgās profesijas. Latvijas IT industrijas vadošie spēlētāji ļoti labi saprot, ka vienu labu programmētāju nevar aizstāt ar pieciem viduvējiem. (No kā, protams, nebūt neseko, ka programmēšana būtu domāta tikai ģēnijem.)

Kāds ir status quo, un kāpēc tas būtu jāmaina? Valsts izglītības un satura centra mājaslapas sadaļā «Darbs ar talantīgajiem skolēniem» ir atrodamas divas lietas: mācību priekšmetu olimpiādes un zinātniski pētniecisko darbu konkursi. Valsts maksā par dalību un ceļu starptautiskajā līmenī, apbalvo medaļu ieguvējus un caur pašvaldībām nodrošina novadu un reģionālo posmu norisi. Savukārt olimpiāžu saturs un skolēnu gatavošana praktiski pilnībā balstās uz entuziastisku skolotāju, fanātisku augstskolas pasniedzēju un studentu, kā arī mecenātu ziedoto laiku, talantu un līdzekļiem.

Ja mērķis būtu tikai pēc iespējas augstāki sportiskie sasniegumi, droši vien talantīgo problēmas varētu atstāt talantīgo rokās. Lai tie gudrīši paši tiek ar sevi galā. Diemžēl valsts uzmanības trūkuma dēļ ir pazudusi saikne starp «profesionālo» un «tautas» sportu — bez metodiskā atbalsta tipiskais skolotājs vairs nespēj «pacelt» pat novadu posma olimpiādes uzdevumus. Uzdevumiem, kas liek radoši piepūlēt abstrakto domāšanu, ir jābūt ikviena skolotāja arsenālā, lai katrā klasē var pabarot tos, kurus obligātais saturs atstāj intelektuālā badā. Mums ir vajadzīgs centrs ar ilgtermiņa vīziju, kas fokusē valstī labākos pedagoģiskus, metodiskus un zinātņu talantus nākamās talantu paaudzes kalšanai.

Latvijas vērtīgākais dabas resurss ir mūsu bērni. Dodot iespēju katram talantam uzplaukt savā zemē, mēs ne tikai palīdzēsim pašiem gudrākajiem neaizmirst ceļu uz dzimtajām mājām, bet arī, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdiem runājot, celsim visas sabiedrības «intelektuālo temperatūru».

Es uzticos, tātad es esmu

(Žurnālā Ir 16.04.2015 publicētā sleja)

Pēdējā mēneša laikā mani priecēja divi populārzinātniski darbi, kuru tapšanā tiku pieaicināts kā zinātnes aprindu pārstāvis. Pirmais ir Signes Cānes raksts par homeopātiju Ilustrētās Zinātnes aprīļa numurā, otrs ir Sandras Kropas vadītā diskusija ar mācītāju Induli Paiču par ticības un zinātnes attiecībām Latvijas radio raidījumā Zināmais nezināmajā, kas izskanēja Lielajā piektdienā. Ja asā kritika, ko veltīju homeopātijas pseidozinātniskajiem pamatiem, būtu no zinātnieka sagaidāma attieksme, tad mācītāja (teologa) un fiziķa uzskatu harmonija, kas atklājas radiodiskusijā, prasa zināmu paskaidrojumu. Tēma ir pietiekami svarīga, jo ticības jautājumi bieži tiek pasniegti vienkāršoti, radot ilūziju par nesamierināmu pretrunu starp aklu pieņemšanu un neapgāžamu pierādīšanu, kas savukārt paver ceļu maģiskai domāšanai un manipulācijai.

Vērtējot diskusijas, kas skar ne tikai abstraktus argumentus, bet arī cilvēku attieksmi, es cenšos sekot diviem pavedieniem jeb izmantot divas atslēgas. Pirmā atslēga ir kritiskā spriestspēja un racionāla domāšana par tiem jautājumiem, kurus iespējams aptvert racionāli. Tieši šī pieeja izgaismo kā absurdus mēģinājumus «skaidrot» homeopātiju ar ūdens atmiņu vai, piemēram, saistīt astroloģiskus stāstus ar planētu izvietojumu kosmosā.

Taču kritiskā domāšana, kas rūpējas par pierādījumu loģiskās ķēdes nepretrunīgumu, tāpāt kā zinātniskā metode, ir tikai vēss instruments. Otrā atslēga ir uzticība. Tam, kam mēs vairāk uzticamies, praktiskās situācijās parasti ir lielāka nozīme nekā diskusijas racionālajiem argumentiem (lai man piedod draugi skeptiķi un profesionālie debatētāji!). Ar uzticību es šeit saprotu ne tik daudz filosofisku ticību pierādījuma sākotnējām premisēm, cik uzticību ļoti praktiskā nozīmē — subjektīvu, cilvēcisku uzticēšanos noteiktai cilvēku kopienai, kultūrai, attiecību pieredzei. Ja kādā diskusijā šie uzticības vektori a priori saskan, tad var cerēt uz sarunas konstruktīvu iznākumu. Ja ne, tad labākajā gadījumā būs vingrinājums retorikā. Atgriežoties pie homeopātijas piemēra — cilvēki bieži vien lieto homeopātiju ne tāpēc, ka viņus pārliecina (pseido)zinātniskie skaidrojumi, bet tāpēc, ka viņi tai vienkārši uzticas. Šīs uzticības pamatā parasti ir pozitīva ģimenes vai personīga pieredze. Un, ja es uzticos tīram ūdenim kā zālēm, arī tas noteiktos gadījumos palīdz (placebo efekts).

Britu zinātniskās fantastikas autors Arturs Klārks savulaik formulējis ironisku likumu — «Jebkura pietiekami attīstīta tehnoloģija ir neatšķirama no maģijas». Mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk attālinoties no dabaszinātņu skolas kursa satura, šis novērojums iegūst aizvien tiešāku nozīmi. Neapšaubāmi, lai popularizētu zinātni, ir jāinformē un jāapgaismo. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. Taču,  ja gribam celt kritiskās domāšanas kultūru kopumā, ir nopietni jāizvērtē, cik lielā mērā mūsu vispārējā izglītība sekmē uzticību racionālajam izziņas ceļam un palīdz neuztvert zinātni kā maģijas paveidu.

Neērtā patiesība

(Žurnālā Ir 5.02.2015 publicētā sleja)

Sākšu ar ne–ziņu par kāda atklājuma «aizklāšanu». Pērn martā pasaules medijus pāršalca ziņa par gravitācijas viļņu «nospieduma» detektēšanu ar BICEP2 teleskopu, kas esot bijusi pirmā liecība par visagrīnākajiem Visuma eksistences brīžiem — tā saukto inflācijas laikmetu (par to 26.03.2014 vēstīja arī Ir rakstā Brīnišķīga atklāsme). Diemžēl šampanieša atkorķēšana un inflācijas teorijas autoru varonizācija ir izrādījusies pārsteidzīga. Pievienojot BICEP2 datu kopai Eiropas Kosmosa aģentūras Planck zondes kosmiskā teleskopa iegūtās reliktā starojuma kartes, pētnieki secinājuši, ka signāla lielākā daļa ir nākusi no mūsu galaktikas putekļiem. Ņemot vērā šo trokšņa avotu, vairs nav pamata apgalvot, ka detektēti ir tieši pirmatnējie gravitācijas viļņi. Zinātnieku komentārus par šiem neiepriecinošajiem secinājumiem,  ko 31. janvārī apkopoja The New York Times caurstāvo viena doma: patiesības izziņas ceļš zinātnē nav viegls, bet tieši tādēļ ir svarīgi nepadoties, kad piemeklē neveiksme. Āmen!

Bet tagad uzdošu kādu provokatīvu jautājumu. Kurš no lasītājiem spēj saviem vārdiem paskaidrot, kas ir kosmoloģiskās inflācijas teorija un kādēļ tā ir svarīga? Atbilde droši vien neiztiks bez Lielā Sprādziena, reliktā starojuma un gravitācijas viļņu pieminēšanas, un katrs no tiem ir Nobela prēmijas vērts modernās fizikas stāsts (precīzie gadskaitļi zinātkārajiem: 1978., 2006. un 1993.). Bet pieļauju, ka daudzus, ieskaitot mani, nepamet sajūta — fundamentālo atklājumu ķēdīte no nefiziķim saprotamās pasaules līdz zināšanu priekšējai robežai ir aizgājusi tik tālu, ka šos stāstus vairs grūti atšķirt no pasakām. Mikrodaļiņu vai tālā kosmosa pasaule pat populārzinātnisko teiku līmenī ir tik tēlaina un noslēpumaina, ka nekas cits neatliek, kā ticēt teicējam uz vārda un izturēties pret mūsdienu zinātnes atklājumiem kā pret brīnumiem.

Man ir bažas, ka alkas pēc šādiem brīnumstāstiem pamatīgi traucē atcerēties vienu neērtu patiesību par materiālo pasauli, ko 20.gadsimta fizika ir iemācījusi civilizācijai. Fizikas galvenie principi un elementi ir atklāti, ļoti precīzi izzināti un pārbaudīti. Operāciju sistēmas Mūsu Visums pirmkods ir zināms praktiski pilnībā. Vēl jāturpina precizēt pirmās mašīnkoda komandas no ielādes sektora un dažu retu nestandarta USB ierīču pieslēgšanas protokolu nianses, bet negaidiet jaunu versiju vai nedokumentētas funkcijas. Pašos pamatos matērija ir tāda, kāda ir, un tās likumi ir akmenī cirsti — nav ko pielikt vai atņemt. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets ir beidzies.

Paredzu, ka daudzi zinātnes vēstures cienītāji šeit viedi pasmaidīs un steigs citēt Lordu Kelvinu, kas 19.gadsimta beigās pauda šķietami līdzīgus uzskatus par fizikas ēkas pabeigtību. Bet tieši tā ir mana tēze — 21.gadsimts nav 19.gadsimts, un, iespējams, pati svarīgākā mācība, ko nākotnes tehnoloģiskā progresa virzītājiem būtu vērts mācīties no fizikas vēstures, ir tās likumu absolūtais un permanentais raksturs. Līdzīgi kā kuģu navigācijā, fizikā vairs nav gaidāmas paradigmu maiņas.