September 09, 2025

Uzticība zinātnei ir valsts attīstības pamats

/Vjačeslavs Kaščejevs, LU tenūrproferos fizikā un astronomijā, LZA īstenais loceklis/

Veselīgas un auglīgas ilgtermiņa attiecības balstās savstarpējā cieņā un uzticībā. Attiecību uzturēšana un kopšana prasa pacietību, spēju ieklausīties un abpusēji pielāgoties pārmaiņām.

Šīs pamatpatiesības nāk prātā, vērojot saspīlējumu plašākas sabiedrības un akadēmiskās kopienas (zinātnieku) attiecībās. Nāk taupības laiki, pieaug nervozitāte. Zinātnieki ir nobažījušies par jau tā trūcīga publiskā finansējuma samazinājumu, sabiedrība  grib saprast, ko tā iegūst no zinātnes. Draudīgu ārējo fonu veido gan ģeopolitiskā nestabilitāte, gan frontālais uzbrukums zinātnei, kuru īsteno ASV prezidenta administrācija savā valstī.

Kā akadēmiķis gan šaurā, gan vispārīgā nozīmē, kuram Latvijas un Eiropas nodokļu maksātāji ļāvuši īstenot savu sapņu karjeru Latvijā, gribu skaidrot savu izpratni par sociālo kontraktu attiecībā uz fundamentālo zinātni. Sākšu ar pamatprincipiem – jo  tikai tad, kad spējam vienoties par vēlamo kārtību, varam kritiski izvērtēt, kur realitāte atpaliek no ideālā.

Fundamentāla pētniecība rada zināšanas, kuru tiešais pielietojums ir vai nu neiespējams, vai nu iepriekš neparedzams. Mēs visi vēlamies lai tās būtu jaunas un vērtīgas - spējīgas ietekmēt citus zinātniekus, kas tālāk paplašinās zināmā fronti. Bet kas šo vērtību spēj atpazīt un kritiski izvērtēt? Tikai citi zinātnieki. No šīs zināšanu asimetrijas izriet divi ļoti svarīgi principi. Pirmais ir recenzēšana kolēģu vidū (peer review), kurā projekta pieteikumu vai iznākumu (tipiski - zinātnisko rakstu) izlasa un kritiski novērtē neatkarīgi tās pašas nozares eksperti (peers). Otrais ir uzticība šī procesa pārvaldītājiem (piemēram, Latvijas Zinātnes padomei un recenzējamo zinātnisko žurnālu redakcijām). 

Mēs visi gribam, lai mūsu zinātnieki būtu patiešām labākie, nevis tikai tādi, kas iemācījušies atdarināt zinātnes procesus un sargā savu cunfti. Tāpat kā ekonomikā brīvais tirgus (ar saprātīgu regulāciju) nodrošina preču un pakalpojumu aprites efektivitāti, tieši tāpat ideju "brīvais tirgus" nodrošina pētniecības efektivitāti. Tāpēc noteicošais svars zinātnes projektu pieteikumu vērtēšanā ir zinātniskā izcilība (excellence), kuru novērtēt var tikai ārējie kompetentie zinātnieki (recenzenti). Tas, kas ir oriģināls un vērtīgs pasaules kontekstā, visticamākais, būs ļoti grūti saprotams plašākai sabiedrībai bez atbilstoša konteksta un skaidrojuma. 

Savu fundamentālo pētījumu skaidrojumu sabiedrībai var sniegt tikai paši zinātnieki. Katrs, ka ir uzvarējis FLPP konkursā, ir spējīgs ļoti labi pamatot gan sava pienesuma vietu plašajā nozares izaicinājumu kontekstā, gan plānoto iznākumu ietekmi (par šo jau ir saņemtas izcilas recenzentu atzīmes). Ne katram lieliskam pētniekam ir laba komunikatora dotības, un bieži vien mēs  pienākumu skaidrot savus pētījumus uztveram kā slogu. Diemžēl, maksa par atrautību no sabiedrības, kas par pētniecību maksā, ir pārpratumi un augoša atsvešinātība (atceramies laulātā pāra attiecību metaforu). 

Ar lielu sašutumu vēroju, kā konkursā uzvarējušo projektu nosaukumus izķidā un pēc savas izpratnes norecenzē atbilstoši “Latvijas vajadzībām” netikai politiskie troļļi, bet daži cienījami žurnālisti. Demokrātijā ir vārda brīvība, un es gribu pielikt savu vārdu akadēmiskās brīvības aizstāvībai, it sevišķi sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas vienmēr pret eksaktajiem ir ievainojamākā pozīcijā.

Kāpēc fundamentālā zinātne vispār ir vajadzīga, it sevišķi mazai un ne pašai turīgākai valstij? Līdzdalības cilvēces lielo izaicinājumu risināšanā ir kultūras sastāvdaļa, pēc kuras tiek vērtētas valstis, universitātes un zināšanu ietilpīgu investīciju potenciāls. Integrēta ar augstāko izglītību, tā piedāvā visaugstākās grūtības un ambīcijas uzdevumus un kalpo par talantu magnētu.  Fundamentālā pētniecība uztur dziļu kompetenci vissarežģītākajos jautājumos, spēju izprast negaidītus izaicinājumus un viedi uz tiem reaģēt. Līdzdalība starptautiskā ideju apmaiņā visaugstākajā līmenī vairo zināšanas un iespējas arī praktiskajiem pielietojumiem.  Gādāt, demonstrēt un skaidrot šos ieguvumus sabiedrībai ir mūsu akadēmiskās kopienas pienākums.

Ko zinātnieki sagaida pretī no sabiebrības? Izpratni, ka laba zinātne ir dārga un lēna. Ka uz katru izcilu darbu būs desmit vidējie. Ka sauklis "pārvētīsim zinātnes sasniegumus inovācijās", vulgāri pārprasts, nerada inovācijas, bet iemāca pētniekiem liekuļot.

Cik daudz un kādu fundamentālo zinātni Latvija vēlas? Iespējas nosaka gan ekonomiskā rocība, gan nemateriālais vērtību kapitāls. Iznākums gan budžeta, gan rīcībpolitikas formā, būs politiskais kompromiss, kas atspoguļo sabiedrības vērtības.

Tik tālu par teoriju. Kādi instrumenti fundamentālo pētījumi īstenošanai ir Latvijā?

Primārais "Fundamentālie un lietišķo pētījumu projekti" (FLPP), kas ir viens no Latvijas Zinātnes Padomes veiksmes stāstiem, kas rūpīgi jāturpina un jāpilnveido. Ar to tiešā veidā tiek īstenots ideju atklātais konkurss un tā ir kopīga un rūpīgi sargājamā akadēmiskās brīvības telpa. Pieprasījums pret pieejamo budžetu gan ir tik liels, ka daži kolēģi šo konkursus sauc arī par bada spēlēm - ar vērtējumu 95% no 100% šogad, piemēram, nepietiek. Sīva konkurence ir raksturīga izcilnieku stipendijām (arī Eiropas Zinātnes padomes konkursiem). FLPP gadījumā lielais mazo projektu skaits ierobežo recenzentu skaitu un laiku, un tad projektu reitinga augšgalā dominē loterija. 

Tematiskās prioritātes un valsts vajadzības iezīmē Valsts pētījumu programmas, tai skaitā tās, kurās ir būtiska fundamentālā komponente. Par to saturu un nozīmi pietrūkst publisko diskusiju, bet tieši tas ir politiskā spēka (labajā nozīmē) pielikšanas punkts, lai stūrētu pētniekus virzienos, par ko esam demokrātiski lēmuši, ka tieši Latvijai tie ir svarīgi.

Trešais instruments ir nesen ieviestā tenūrprofesūra - tāds kā garantētais viens FLPP grants uz profesora tenūras laiku (teorijā - uz visu karjeru, kamēr performē, praksē - kamēr būs finansējums tenūrai). Ka viens no šiem izredzētajiem varu apliecināt - tik tiešām daudz vieglāk rakstīt projektu pieteikumus un konsultēt kolēģus, kad no kārtējā projekta veiksmes nav atkarīga tava spēja samaksāt rēķinus. Kādu labumu katra augstskola gūst no saviem tenūrprofesoriem, redzēsim ilgākā termiņā. Arī šeit ir svarīgi, lai formālie rādītāji (bibliogrāfiskie un augstskolu reitingi) neaizēnotu būtību. 

Ja tiekties būt gudrākam ir mūsu vērtība, tad kopt zinātni vaslts izaugumam ir mūsu pienākums.

--

Diskusija FB: www.facebook.com/591575488/po... 

IR Viedokļos: https://ir.lv/rubrika/viedoklis/uzticiba-zinatnei-ir-valsts-attistibas-pamats.219997

September 07, 2017

"Maza pamatskola" nenozīmē "slikta pamatskola"?

Ir meli, ir salti meli un ir statistika

Priekšvārds

Gadu mijā žurnāliste Inga Spriņģe piesaistīja manu uzmanību skolu sistēmas nevienlīdzības problēmai Latvijā un 2016. publicētajam PISA petījuma rezultātiem. Ņemot vērā, ka tik nozīmīgā bet komplicētā jautājumā ir svarīgi maksimāli izmantot objektīvu informāciju, es nolēmu pamēģināt ar savām dabaszinātnieka statistisko datu analīzes iemaņām noskaidrot, kādus secinājumus par "lauku skolu problēmu" var statistski pamatot, basltoties tikai PISA datos. Rezutlātā vienas dienas laikā ir tapis zemāk lasāmais darbs. Tas nostāvējis atvilktnē līdz 2017. septembrim, kad Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs ir publicējis ekonometriskās analīzes secinājumus. Saprotot, ka mana vingrinājumi rezultāti var būt noderīgi speciālistiem, tagad publicēju šo emuāra ierakstu.

Dati

Šajā darbā ir izmantoti dati par Latvijas pēdējo pamatskolas klašu skolēnu sekmēm starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA 2015 [1]. Konkrētā datu kopa aptver reprezentatīvu 250 skolu izlasi, un ir attēlota darba [1] 9.2 un 9.3 attēlos 88. lpp. Šo attēlu anonimizētus izejas datus lapini sagādājis pētījuma [1] līdzautors Andrejs Geske ar Ingas Spriņģes starpniecību.

[1] Andrejs Geske, Andris Grīnfelds, Andris Kangro, Rita Kiseļova, "Latvija OECD Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā 2015 - pirmie rezultāti un secinājumi". Andra Kangro redakcijā. Rīga, 2016. Tiešasaitē: http://www.ipi.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/ipi/Publikacijas/Gramata2015.pdf

Mērķis un pētamais jautājums

Šīs analīzes mērķis ir noskaidrot, vai PISA pētījuma datos var konstatēt atšķirības starp lauku un pilsētu skolām, kas nav skaidrojamas ar pārējiem pētījumā reģistrētajiem mainīgajiem: skolas tips (pamatskola, vidusskola, ģimnāzija, valsts ģimnāzija), skolēna ģimenes sociāli-ekonomiskais statuss (SES) vai skolēnu skaits skolā.

Datu vizuālā apsekošana skaidri parāda, ka skolas tipam ir liela ietekme uz sekmēm (piemēram, vidusskolu audzēkņi vidēji uzrāda augstākus rezultātus nekā pamatskolās), un skolas tips, protams, stipri korelē ar kopējo skolēnu skaitu. Tā kā ārpus pilsētām dominējošais skolu tips ir pamatskolas, šī strukturāla atšķirība atstāj būtisku ietekmi uz relatīvi zemo lauku skolu sniegumu PISA novērtējumā.

Lai izslēgtu šī dominējoša mainīgā ietekmi, analīzē ir salīdzinātas tikai pamatskolas ar zināmu kopēju skolēnu skaitu skolā: pieejamajos datos tādu ir 21 no pilsētām un 45 no laukiem. Visa tālākā analīze balstās tikai uz šo PISA 2015 datu apakškopu.

Metodes

Katram lielumam, kas tiek salīdzināts starp divām izlasēm (piemēram, sniegums lasītprasmē lauku skolās pretstatā pilsētu skolām), tika aprēķinātas vairāku statistisku testu t.s. P-vērtības.

Statistiskie testi: Kolmogorov-Smirnov tests uz divu izlašu atšķirību un Mann–Whitney U tests uz divu izlašu mediānu atsķirību ir neparametriskie, proti, neizdara a priori pieņēmumu par nejaušu faktoru normālsadalījumu. Tam nav izšķiroša nozīme, jo izlases atbilstība normālajam sadalījuma izpildās katram mainīgajam atsevišķi lauku un pilsētu skolu datu kopās (atskaitot SES pilsētu skolām un skolēnu skaitu lauku skolās, to var pamanīt arī vizuāli, pēc izteikti pozitīvas asimetriijas atbilstošajās histogrammās). Levene ir izlašu dispersiju atšķirības tests normāli sadalītajiem datiem, savukārt divu-izlašu t-tests pārbauda izlašu atšķirību normāli sadalītajiem datiem. t-test un KS testa rezultātu saskanīgums ir papildu nepretrunības pārbaude.

P-vērtība ir varbūtība, ka novērotie dati nejauši atbilst nulles hipotēzei (mūsu testu gadījumā - tam, kas nav atšķirību). Vienkāršojot, P vērtība 0.1-0.9 nozīmē, kas izlases/mediānas/dispersijas statistiski nav atšķiramas, savukārt P-vērtība, kas ir daudzkārt mazāka par 0.01, nozīmē statistiski nozīmīgu atšķirību. P-vērtība no 1% līdz 10% ir statistikas "pelēkā zona" starp satistiski nozīmīgu un nenozīmīgu atšķirību.

Rezultāti un analīze

Lauki vs pilsētas
Attēls 1: Pamatskolu salīdzinājums starp laukiem un pilsētām. Pirmajos trīs grafikos ir salīdzinātas skolēnu sekmes matemātikas, dabaszinatņu un lasītprasme PISA testos, tālāk seko SES indeksa (mērvienības- strandarnovirze no vidējā [1]) un skolēnu skaita sadalījumu salīdzinājums. Uz vertikalās ass ir relatīvais biežums konkrētajam histogrammas  intervālam (stabiņam), proti, sadalījumi ir normēti atsevišķi. Zem katra grafika ir atbilstošo statistisko testu P-vērtības salīdzināmām izlasēm.

Attēlā 1 starp rezultātu sadalījumiem ir redzama būtiska atšķirība, ko apstiprina arī formālie statistiskie testi. Laukos rezultātu sadalījums ir platāks, ar lielāku vājo rezultātu īpatsvaru. Šo novērojumu apstiprina Levene tests uz statistiski nozīmīgu dispersiju atšķirību. Statistikas valodā salīdzināmās kopas ir heteroscedastic, kas apgrūtina regresijas analīzes (piemēram, ANCOVA) piemērošanu un ticamības līmeņu pamatošanu. (Arī Mann–Whitney U tests un t-tests izmanto pieņēmumu par salīdzināmu kopu vienādām dispersijām, bet salīdzinājums ar Kolmogorov-Smirnov liecina, ka kvalitatīvā secinājuma par atšķirību statistisko nozīmīgumu tas nemaina).

Pētamais kvalitatīvais kritērijs lauki/pilsēta stipri korelē gan ar SES (r=0.57), gan ar skolēnu skaitu skolā (r=0.85). To var uzskatāmi redzēt Attēlā 1 pēc atbilstošo histrogramu relatīvās nobīdes. Šī ir stiprāka korelācija nekā ar rezultatīvo mainīgo (piemēram, lauki/pilsēta korelācija ar lasītprasmi ir tikai r=0.38), tādējādi ar regresiju analīzi būtu grūti pamatot cēlonību. Vienkāršojot, tas nozīmē, kas laukos ģimenēm ir zemāka turība un skolas ir mazākas, nekā pilsētās, un statistiski nevar pateikt vai cilvēki dzīvo laukos tāpēc, ka viņiem ir zemāki ienākumi vai ienākumi ir zemāki, tāpēc, ka dzīvo laukos.

Tomēr mēs varam kvalitatīvi novērtēt, vai atlikušie faktori (SES un skolēnu skaits) spēj pilnībā izskaidrot aprakstītās atšķirības starp lauku un pilsētu skolām (nespēj, skat zemāk).



Attēls 2. Salīdzinājums starp lasītprasmes reitinga augšējo (top 50%) un apakšējo (bottom 50%) pusi, lauku pamatskolu starpā.

Attēlā 2 lauku pamatskolu kopa ir sadalīta divās vienādās daļās pēc lasītprasmes rezultātiem. Kā būtu sagaidāms, šāds dalījums labi atdala rezultātus arī matemātikā un dabaszinātnēs PISA pārbaudījumu rezultātu lielas korelācijas dēļ. Toties atšķirības SES un skolēnu skaitā ziņā starp nosacīti "labākajām" un "sliktākajām" lauku pamatskolām ir krietni mazākas nekā starp lauku un pilsētu skolām (salīdzini SES un skolēnu skaita grafikus Attēlā 1), un dotajam izlases izmēram nav statistiski nozīmīgi (skat P-vērtības nulles hipotēzei par  SES un skolēnu skaita sadalījumu ekvivalenci).  Tādēļ šie faktori (SES vai skolēnu skaits) nav noteicoši skolēnu sniegumu atšķirībai starp pamatskolām.


Attēls 3. Salīdzinājums starp lasītprasmes reitinga augšējo pusi lauku pamaskolām un visām pilsētas pamatskolām. Sniegumu sadalījumi nav statistiski izšķirami par spīti būtiskajai SES un skolēnu skaita atšķirībai.

Par labu nebūtiskai SES un skolēnu skaita ietekmei uz pamaskolēnu sniegumu runā arī labāko 50% lauku pamatskolu salīdzinājums ar visām pilsētas pamatskolām ("visām", protams, pieejamās izlases ietvaros), skat. attēlu 3. Mēs redazam, šo nosacīti "labāko" skolu audzēkņi uzrāda tādus pašus rezultātus kā pislētu pamatskolas, neskatotis uz būtiski zemāku SES un mazāku skolēnu skaitu skolā.

Līdzīgi lasītprasmes rādītājam, aplūkosim pētamās kopas (45 laukus skolas) sadalīšanu divās daļās pēc mediānas arī SES un skolēnu skaita rādītājos (Attēls 5 un 4, attiecīgi).


Attēls 4. Lauku pamatskolu sadalījums pēc skolēnu skaita: "mazākās" ir saraksta puse ar skolēnu skaitu zem mediānas 90, "lielākās" - ar skaitu virs 90 (max. 240). Kaut arī mazājās skolās mācās bērni ar statistiski zemāku SES, snieguma sadalījumu atšķirības nav statistiski nozīmīgas.



Attēls 5. Lauku pamatskolu salīdzinājums pēc skolēnu sociāli ekonomiskā statusa: visa izlase sadalīta divās daļās pēc SES mediānas. SES nosaka atšķirību tika daļēji, jo snieguma sadalījuma atšķirības ir krietni mazākas nekā lauku-pilsētu atšķirības (salīdzini ar Attēlu 1).

Skolēnu skaita minimāla ietekme uz sniegumu pamatskolās ar skolēnu skaitu zem 240 (par ko liecina Attēls 4, kā arī zemais korelācijas koeficients starp lauku pamatskolu lasītprasmes rezultātu un skolēnu skaitu, r=0.17) ir viens no šī analīzes negaidītajiem secinājumiem. SES daļēja ietekme uz sniegumu pamatskolu griezumā  kvalitatīvi saskan ar secinājumu visas PISA datu kopas griezumā, skaties 10. sadaļu un 10.2 attēlu pētījumā [1].

Secinājumi

  • Laukos ir ievērojams skaits pamatskolu, kurās skolēnu rezultāti ir būtiski sliktāki par pilsētu pamatskolu skolēnu rezulātiem (nosacīti "sliktās skolas"). 
  • Atšķirība starp lauku "sliktajām" un "labājām" skolām nav saistīta ar skolēnu skaitu skolā - salīdzinot mazās (< 90 skolēnu) skolas ar lielajām (no 90 līdz 240), atšķirības sniegumā pazūd. 
  • Sliktākus rezultātus lauku pamatskolās tikai daļēji izskaidro trūcīgums (zems ģimeņu vidējais sociāli-ekonomiskais statuss). 
  • Labākās lauku pamatskolas spēj nodrošināt sniegumu ne sliktāku par pilsētas pamatskolām, neskatoties uz skolēnu zemāku sociāli-ekonomisko statusu un mazāku kopējo skolēnu skaitu. 

Uz ieraksta publicēšanas brīdi secinājumu pamatotību nav pārbaudījuši neatkarīgi statistikas eksperti (šīs "zinātniskais raksts" ir pašpublicēts un nav recenzēts). Aicinu profesionāļus izteikt kritiku ar sociālo mediju palīdzību.




October 25, 2016

Sāpe par "Latgali"

Izskatās, ka arī man laiks ir pienācis publiski pasūdzēties par vienu skolas nejēdzību. Šoreiz sirds ir pilna, nevaru paklusēt.

Bērnam 4. klasē projektu nedēļā tēma "Novadi", uzdod izveidot projektu par Latgali. Mēs ar sievu priecājamies - atvērta tēma, varēs taisīt kopā ar bērnu, integrēt Latgales tēmu ģimenes aktivitātēs un visādi palīdzēt apgūt to, ko nozīmē projekts un cik aizraujoši ir kaut ko patstāvīgi izpētīt.

Noskaidrojam latgaliešu virtuves receptes, sacepjam "buļbu blīnas". Brīvdienā aizbraucam uz etnogrāfisko muzeju un visi kopā apbrīnojam dūmistabu, dzirnavas un klētis. Atrodam aku, kas tik līdzīga akai no vecvecmammas lauku sētas. Kopā izvelkam galveno Latgales vēsturē. Noskaidrojam Latgales ievērojamos cilvēkus, noskatāmies Jāņa Streiča "Cilvēka bērnu" un sarunājam randiņu ar zinātnieku Andri Ambaini. Bērns iemācās patstāvīgi sameklēt un Word dokumentā ievietot attēlus. Diskutējam par to, kāpēc ir vajadzīgs pašam saprast, ja tik daudz kas jau Vikipēdijā sarakstīts. Kad viss konverģējis, tētis izdrukā, mamma iesien, un bērns starodams pēdējā dienā pirms brīvlaika aiznes uz skolu.

E-klasē pienāk atzīme. Viduvēji. Klasē dala 2. un 3. vietu no apakšas. Kāpēc? Darbā nav atrodamas atbildes uz šiem diviem jautājumiem:

1. Ar ko nodarbojas izvēlētā novada iedzīvotāji?
2. Kādas izglītības iespējas ir novadā?

Rezultātā -- mīnus 4 punkti un gala vērtējums pieci.

Visu jau var izskaidrot. Gan jau skolotāja bija teikusi, kam ir obligāti jābūt projektā. Vecāki pārcentušies un nez ko sadomājušies. Būtu bērns saguglējis atbildes uz pareizajiem jautājumiem, iekopējis, jau būtu 8, ja vēl noformē un prezentē - 10.  Un nav ko cepties par piecinieku - dzīvē ne ar tādu vien pārpratumu būs jāspēj sadzīvot. I know.

Un tomēr es ar šausmām domāju, kas vēl ir priekšā. Cik nebūs "projektu" un "ZPD", kuros vērtē vien pareizo ķeksīšu ievilkšanu un bezjēdzīgu atražošanu.

Šeit ir pats darbiņš: pdf (bez vāka, jo tas tika zīmēts ar roku; samazināta attēlu kvalitāte).
Ja ir kāds iedrošinājuma vārds autoram (Salvim), drīkst atstāt komentāros.

Un šeit ir pilnie vērtēšanas kritēriji no e-klases: png.

PS. Šis bloga ieraksts nav pārmetums konkrētajai skolotājai vai bezpersoniskai "sistēmai". Vienkārši ļoti iesāpējies.

EDIT: 25.10.2016 13:10. Šeit var sekot publiskajai diskusijai Facebook un Tvīterī. Lai nevairojas pārpratumi, citēšu pats sevi: <<"+ radošo darbu vērtēšana ir izaicinājums." Man ir vienkārši radikāli atšķirīgs priekšstats par projekta darba būtību, bet tas protams, nedod man tiesības sūdzēties par atzīmi, ja kritēriji ir bijuši skaidri komunicēti un bērns nepievērsa pienācīgu uzmanību.>>

EDIT: 25.10.2016 16:20. Sarunā ar skolotāju noskaidroju, ka darbs tiešām bija domāts kā ļoti strukturēts, nevis atvērts, kritērijus skolotāja no paša sākuma sarakstīja uz tāfeles un lika pārrakstīt uz lapas, kā arī regulāri atgādināja un aicināja uzdot jautājumus, par to, kas nav skaidrs. Galvenais uzdevuma mērķis, kā es sapratu, bija sekot dotajai struktūrai. Tā kā vērtējot attiecībā pret uzdoto, atzīme ir adekvāta. Būsim visi guvuši vērtīgu mācību!

July 14, 2015

Olimpiskais gars

(Žurnālā Ir 01.07.2015 publicētā sleja)


Sporta definējošā īpašība ir sacensība. Ar sevi, ar citiem, ar pasaules labākajiem. Par fizisko kultūru krietni plašākā kontekstā sportiskais azarts ir lielisks motivācijas, disciplīnas un mērķtiecības izkopšanas instruments. Labi skolotāji labi zina, ka klases spējīgākajiem skolēniem arī «intelektuālās kultūras» priekšmetos ir nepieciešama papildu slodze, lai pilnvērtīgi attīstītu savus talantus. No Padomju Savienības Latvija ir mantojusi labi izkoptu «intelektuālā sporta» sacensību sistēmu skolēniem — mācību priekšmetu olimpiādes matemātikā, bioloģijā, fizikā un citos, pārsvarā eksaktajos, priekšmetos. Katru gadu mācību priekšmetu olimpiādēs piedalās tūkstošiem skolēnu no visas valsts.

Līdz ar neatkarību nāca iespēja deleģēt Latvijas izlases pasaules līmeņa olimpiādēm, kurās paši spējīgākie skolēni mērojas intelekta muskuļu spēkiem ar vienaudžiem no faktiski visām attīstītajām valstīm. Viņu panākumi ir pamatots lepnuma un iedvesmas avots mums visiem, bet it sevišķi skolasbiedriem, skolotājiem un novadniekiem.

Es ticu, ka ir pienācis laiks pārvērtēt valsts lomu un attieksmi pret intelektuālo talantu attīstību. Sabiedrība arvien skaidrāk saprot, kas tieši intelekta spējas un loģiskā domāšana ir atslēga konkurētspējai nenoteiktību pilnajā pasaulē. Orientācija uz ražošanu ar augstu pievienoto vērtību prasa studentus, kas ir ne tikai motivēti, bet arī spējīgi apgūt zināšanu ietilpīgās profesijas. Latvijas IT industrijas vadošie spēlētāji ļoti labi saprot, ka vienu labu programmētāju nevar aizstāt ar pieciem viduvējiem. (No kā, protams, nebūt neseko, ka programmēšana būtu domāta tikai ģēnijem.)

Kāds ir status quo, un kāpēc tas būtu jāmaina? Valsts izglītības un satura centra mājaslapas sadaļā «Darbs ar talantīgajiem skolēniem» ir atrodamas divas lietas: mācību priekšmetu olimpiādes un zinātniski pētniecisko darbu konkursi. Valsts maksā par dalību un ceļu starptautiskajā līmenī, apbalvo medaļu ieguvējus un caur pašvaldībām nodrošina novadu un reģionālo posmu norisi. Savukārt olimpiāžu saturs un skolēnu gatavošana praktiski pilnībā balstās uz entuziastisku skolotāju, fanātisku augstskolas pasniedzēju un studentu, kā arī mecenātu ziedoto laiku, talantu un līdzekļiem.

Ja mērķis būtu tikai pēc iespējas augstāki sportiskie sasniegumi, droši vien talantīgo problēmas varētu atstāt talantīgo rokās. Lai tie gudrīši paši tiek ar sevi galā. Diemžēl valsts uzmanības trūkuma dēļ ir pazudusi saikne starp «profesionālo» un «tautas» sportu — bez metodiskā atbalsta tipiskais skolotājs vairs nespēj «pacelt» pat novadu posma olimpiādes uzdevumus. Uzdevumiem, kas liek radoši piepūlēt abstrakto domāšanu, ir jābūt ikviena skolotāja arsenālā, lai katrā klasē var pabarot tos, kurus obligātais saturs atstāj intelektuālā badā. Mums ir vajadzīgs centrs ar ilgtermiņa vīziju, kas fokusē valstī labākos pedagoģiskus, metodiskus un zinātņu talantus nākamās talantu paaudzes kalšanai.

Latvijas vērtīgākais dabas resurss ir mūsu bērni. Dodot iespēju katram talantam uzplaukt savā zemē, mēs ne tikai palīdzēsim pašiem gudrākajiem neaizmirst ceļu uz dzimtajām mājām, bet arī, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdiem runājot, celsim visas sabiedrības «intelektuālo temperatūru».


April 23, 2015

Es uzticos, tātad es esmu

(Žurnālā Ir 16.04.2015 publicētā sleja)


Pēdējā mēneša laikā mani priecēja divi populārzinātniski darbi, kuru tapšanā tiku pieaicināts kā zinātnes aprindu pārstāvis. Pirmais ir Signes Cānes raksts par homeopātiju Ilustrētās Zinātnes aprīļa numurā, otrs ir Sandras Kropas vadītā diskusija ar mācītāju Induli Paiču par ticības un zinātnes attiecībām Latvijas radio raidījumā Zināmais nezināmajā, kas izskanēja Lielajā piektdienā. Ja asā kritika, ko veltīju homeopātijas pseidozinātniskajiem pamatiem, būtu no zinātnieka sagaidāma attieksme, tad mācītāja (teologa) un fiziķa uzskatu harmonija, kas atklājas radiodiskusijā, prasa zināmu paskaidrojumu. Tēma ir pietiekami svarīga, jo ticības jautājumi bieži tiek pasniegti vienkāršoti, radot ilūziju par nesamierināmu pretrunu starp aklu pieņemšanu un neapgāžamu pierādīšanu, kas savukārt paver ceļu maģiskai domāšanai un manipulācijai.

Vērtējot diskusijas, kas skar ne tikai abstraktus argumentus, bet arī cilvēku attieksmi, es cenšos sekot diviem pavedieniem jeb izmantot divas atslēgas. Pirmā atslēga ir kritiskā spriestspēja un racionāla domāšana par tiem jautājumiem, kurus iespējams aptvert racionāli. Tieši šī pieeja izgaismo kā absurdus mēģinājumus «skaidrot» homeopātiju ar ūdens atmiņu vai, piemēram, saistīt astroloģiskus stāstus ar planētu izvietojumu kosmosā.

Taču kritiskā domāšana, kas rūpējas par pierādījumu loģiskās ķēdes nepretrunīgumu, tāpāt kā zinātniskā metode, ir tikai vēss instruments. Otrā atslēga ir uzticība. Tam, kam mēs vairāk uzticamies, praktiskās situācijās parasti ir lielāka nozīme nekā diskusijas racionālajiem argumentiem (lai man piedod draugi skeptiķi un profesionālie debatētāji!). Ar uzticību es šeit saprotu ne tik daudz filosofisku ticību pierādījuma sākotnējām premisēm, cik uzticību ļoti praktiskā nozīmē — subjektīvu, cilvēcisku uzticēšanos noteiktai cilvēku kopienai, kultūrai, attiecību pieredzei. Ja kādā diskusijā šie uzticības vektori a priori saskan, tad var cerēt uz sarunas konstruktīvu iznākumu. Ja ne, tad labākajā gadījumā būs vingrinājums retorikā. Atgriežoties pie homeopātijas piemēra — cilvēki bieži vien lieto homeopātiju ne tāpēc, ka viņus pārliecina (pseido)zinātniskie skaidrojumi, bet tāpēc, ka viņi tai vienkārši uzticas. Šīs uzticības pamatā parasti ir pozitīva ģimenes vai personīga pieredze. Un, ja es uzticos tīram ūdenim kā zālēm, arī tas noteiktos gadījumos palīdz (placebo efekts).

Britu zinātniskās fantastikas autors Arturs Klārks savulaik formulējis ironisku likumu — «Jebkura pietiekami attīstīta tehnoloģija ir neatšķirama no maģijas». Mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk attālinoties no dabaszinātņu skolas kursa satura, šis novērojums iegūst aizvien tiešāku nozīmi. Neapšaubāmi, lai popularizētu zinātni, ir jāinformē un jāapgaismo. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. Taču,  ja gribam celt kritiskās domāšanas kultūru kopumā, ir nopietni jāizvērtē, cik lielā mērā mūsu vispārējā izglītība sekmē uzticību racionālajam izziņas ceļam un palīdz neuztvert zinātni kā maģijas paveidu.

February 12, 2015

Neērtā patiesība

(Žurnālā Ir 5.02.2015 publicētā sleja)

Sākšu ar ne–ziņu par kāda atklājuma «aizklāšanu». Pērn martā pasaules medijus pāršalca ziņa par gravitācijas viļņu «nospieduma» detektēšanu ar BICEP2 teleskopu, kas esot bijusi pirmā liecība par visagrīnākajiem Visuma eksistences brīžiem — tā saukto inflācijas laikmetu (par to 26.03.2014 vēstīja arī Ir rakstā Brīnišķīga atklāsme). Diemžēl šampanieša atkorķēšana un inflācijas teorijas autoru varonizācija ir izrādījusies pārsteidzīga. Pievienojot BICEP2 datu kopai Eiropas Kosmosa aģentūras Planck zondes kosmiskā teleskopa iegūtās reliktā starojuma kartes, pētnieki secinājuši, ka signāla lielākā daļa ir nākusi no mūsu galaktikas putekļiem. Ņemot vērā šo trokšņa avotu, vairs nav pamata apgalvot, ka detektēti ir tieši pirmatnējie gravitācijas viļņi. Zinātnieku komentārus par šiem neiepriecinošajiem secinājumiem,  ko 31. janvārī apkopoja The New York Times caurstāvo viena doma: patiesības izziņas ceļš zinātnē nav viegls, bet tieši tādēļ ir svarīgi nepadoties, kad piemeklē neveiksme. Āmen!
Bet tagad uzdošu kādu provokatīvu jautājumu. Kurš no lasītājiem spēj saviem vārdiem paskaidrot, kas ir kosmoloģiskās inflācijas teorija un kādēļ tā ir svarīga? Atbilde droši vien neiztiks bez Lielā Sprādziena, reliktā starojuma un gravitācijas viļņu pieminēšanas, un katrs no tiem ir Nobela prēmijas vērts modernās fizikas stāsts (precīzie gadskaitļi zinātkārajiem: 1978., 2006. un 1993.). Bet pieļauju, ka daudzus, ieskaitot mani, nepamet sajūta — fundamentālo atklājumu ķēdīte no nefiziķim saprotamās pasaules līdz zināšanu priekšējai robežai ir aizgājusi tik tālu, ka šos stāstus vairs grūti atšķirt no pasakām. Mikrodaļiņu vai tālā kosmosa pasaule pat populārzinātnisko teiku līmenī ir tik tēlaina un noslēpumaina, ka nekas cits neatliek, kā ticēt teicējam uz vārda un izturēties pret mūsdienu zinātnes atklājumiem kā pret brīnumiem.
Man ir bažas, ka alkas pēc šādiem brīnumstāstiem pamatīgi traucē atcerēties vienu neērtu patiesību par materiālo pasauli, ko 20.gadsimta fizika ir iemācījusi civilizācijai. Fizikas galvenie principi un elementi ir atklāti, ļoti precīzi izzināti un pārbaudīti. Operāciju sistēmas Mūsu Visums pirmkods ir zināms praktiski pilnībā. Vēl jāturpina precizēt pirmās mašīnkoda komandas no ielādes sektora un dažu retu nestandarta USB ierīču pieslēgšanas protokolu nianses, bet negaidiet jaunu versiju vai nedokumentētas funkcijas. Pašos pamatos matērija ir tāda, kāda ir, un tās likumi ir akmenī cirsti — nav ko pielikt vai atņemt. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets ir beidzies.
Paredzu, ka daudzi zinātnes vēstures cienītāji šeit viedi pasmaidīs un steigs citēt Lordu Kelvinu, kas 19.gadsimta beigās pauda šķietami līdzīgus uzskatus par fizikas ēkas pabeigtību. Bet tieši tā ir mana tēze — 21.gadsimts nav 19.gadsimts, un, iespējams, pati svarīgākā mācība, ko nākotnes tehnoloģiskā progresa virzītājiem būtu vērts mācīties no fizikas vēstures, ir tās likumu absolūtais un permanentais raksturs. Līdzīgi kā kuģu navigācijā, fizikā vairs nav gaidāmas paradigmu maiņas.

June 05, 2014

Citādi lauki (mākslas izstādes recenzija)

— Sadarbībā ar ir.lv tapusi recenzija


Zinātnes un mākslas radošajā sintēzē parasti lielākais izaicinājums ir veiksmīgi «pieslēgt» skatītāju tieši zinātniskajai darba pusei. Uzzinot par izstādi Lauki izstāžu zālē Arsenāls, man radās pretējas bažas — vai fiziķa domāšanas ieradumi netraucēs uztvert darbu māksliniecisko dimensiju? To var noskaidrot tikai eksperimenta ceļā! Drosmei aicinot līdzi vēl divus testa subjektus — savus sākumskolas vecuma bērnus —, devos pretī mākslas pieredzei.

Lauka jēdziens ir ietilpīgs un elastīgs. Mūs ieskauj fizikālie, virtuālie, ideju lauki, nemaz neminot latviešu identitātei tika nozīmīgos laukus «parastos». Tikpat daudzdimensionāla ir Lauku apmeklētājiem piedāvātā instalāciju un interaktīvo objektu kopa.

Vairāki darbi pietuvina netveramajam pavisam burtiskā, fizikāli tehniskā ceļā, padarot redzamas un sadzirdamas elektromagnētiskā ētera svārstības ārpus tā banāli šaurā frekvenču diapazona, kam dabiski piemēroti mūsu maņu orgāni. Tāds ir sociālo vidi izaicinošais, mobilais čehu mākslieku projekts Imagograph,  hipnotizējošā Voldemāra Johansona telpiskā skaņas instalācija Diffusion,  pseidointeraktīvi «rādžiņi» Karla Heinca Jerona Nervu laukos. Īpaši gribas izcelt Sesilas Babioles darbu Bzzz! The sound of electricity, kas aicina uz pastaigu elektronisko «kukaiņu» radītajā skaņas laukā. Atkailinātas elektronikas shēmas un manāmi «drebošo» lakonisko skaļruņu loks liek aizdomāties par vienkāršām elektronikas ierīcēm kā ar saprātu (viedumu!) vēl neapveltītām mākslīgās dzīvības formām.

Tehnogēnās dzīvības un dabas kiborgizācijas idejas vijas cauri arī citiem darbiem. Vizuāli iespaidīga ir Martina Hauza instalācija Sketches of an Earth Computer, kā arī taureņu kolekciju atgādinošais radioelementu salodējums pie minētā Imagogarph. Sava veida ekokiborgu uzbur multimediju projekts Barības lauki, kas cita starpā piedāvā pataustīt un uzbūvēt Voltas stabu (bateriju) no medus un citronsulas.

Esmu patīkami pārsteigts, ka mana allaž paaugstinātā imūnreakcija uz pseidozinātniskām idejām par pasaules galu netraucē izbaudīt komplicēto Polsprung, kas veltīts Zemes magnētisko polu pārslēgšanās parādībai. Pat vissmalkākie zinātniskie mērījumi un racionālā izpēte reizēm nespēj dzēst mūsos dziļi mītošās eksistenciālās bailes, ko Polsprung veiksmīgi akcentē. Zinātnisko ideju mākslinieciskā komunikācijā mans favorīts ir Ginta Gabrāna un Jāņa Liepiņa Foood. «Celulāze» šķiet abstrakts vārds, līdz atpazīsti pussagremotas koka skaidas Petri šķīvītī. Un blakus gaumīgi pasniegti ēdieni no maizes līdz papīram baro cerības, ka ģenētiski modificēts organisms (kas speciāli radīts šim darbam!) paēdinās bada cietējus...

Bērnus paredzami iepriecina interaktīvie darbi. Par datorspēles objektu kļūst virtuālajā laukā «iekāpušie» Hannas Haslati instalācijas Habitus viesi, un, ja vēl viesi ir divi... Zoomorph lab krāsu laboratorija labi iederētos gan skolā, gan zinātnes centrā, savukārt lakoniskais Jāņa Jankevica videofiltrs Dust of the Past ļoti veiksmīgi piešķir negaidītu faktūru laika dimensijai. Bet bērnu piekrišanu izpelnās ne tikai kustība un spēle — visvairāk laika viņi pavada tumšā istabā The Working Life filmas varoņa kompānijā.

Protams, sastopu arī darbus, kuriem neizdodas «pieslēgties». Medus baterijām līdzīgu ideju, šķiet, mēģina komunicēt Biotricity 1.46V, bet zinātniskā komponente (bakteriju degvielas šūnas) paliek mistērija, un tās sonifikācija un vizualizācija intelektuālo diskomfortu neatvieglo. Transgenics «transģenēzes perversitāte» atstāja iracionāli atbaidošu, sliktai dūšai līdzīgu iespaidu (ko darba autori, pieļauju, uzskatītu par panākumu). Lauki stāsta arī par vairākiem apjomīgiem projektiem ar nopietnu sociālu dimensiju, kurus var tikai daļēji ietilpināt izstādes formātā.

Izejot no Arsenāla, izstādes kopvērtējumu labi raksturo septiņgadīgā dēla neprovocētais jautājums: «Tēt, kad tu mūs atkal vedīsi uz mākslas izstādi?» Mākslinieku drosme, skarto dimensiju daudzveidība un sintēzes autentiskums sola bagātīgu pieredzi katram izstādes apmeklētājam. Vismaz mums šis solījums tika piepildīts.

December 10, 2013

Par zinātnes un sabiedrības attiecībām un jēdziena "zinātne" robežām

Šī "ticības apliecība" tapa pirms kāda laika, atļaujos sevi pārpublicēt:

Populārzinātniskajā izklāstā jebkura zinātniska teorija pārtop par mītu, jo klausītajam ir jātic autoritātei. Cik katrā mītā ir patiesības, var pateikt tikai attiecīgās jomas profesionāļi. Un tā ir zinātnieku kolektīvā un individuālā atbildība sabiedrības priekšā, lai nepamatoti mīti netiek pasniegti kā "mūsdienu zinātnes jaunākie sasniegumi". 

Robeža starp "zinātni" un "nezinātni" vienmēr būs izplūdusi, jo to veido neperfektie, dzīvie cilvēki ar visām savām vājībām, kaislībām un kļūdām, nemaz nerunājot par racionālā, zināšanas objektivizējošā izziņas ceļa principiālo aprobežotību. Galējības ir bīstamas no abām pusēm. Viena no tām ir konservatīvais pūrisms, kas cītīgi cenšas pasargāt "zinātnes tīrību" un bieži vien iekrīt augstprātības slazdā. Bet ne mazāk bīstama ir pretējā galējība - mītu atvasināšana no mītiem un sholastisku prātojumu pasludināšana par "mūsdienu zinātni". Zinātnes aizstāšana ar populārajiem mītiem vienmēr būs... populāra. Vai tad nav patīkami apzināties, ka dzīvojam "hologrāfiskajā visumā" un "fraktālajā laikā"? Tādēļ arī sabiedrībai ir vajadzīgi akadēmiķi un zinātnieki, kuru rokās tiek likta atbildība lai mūsu jaunajiem prātiem ir gudrības avoti labāki par "tirgus laukuma patiesību", kuru definē sabiedrisko attiecību meistarība un pārdošanas māksla, nevis argumentu un pierādījumu spēks.

Par zinātnes autoritātes sabrukumu postmodernajā sabiedrībā ir noteikti sarakstītas biezas profesionāļu grāmatas, ar šīm rindkopām es gribēju tikai skaidri nodefinēt savu pozīciju.


Un šeit videoieraksts par atsevišķajiem šīs sasāpējušās problēmas aspektiem:



(prezentētie četri slaidi ir atrodami šeit).

February 05, 2013

No threat to quantum cryptography (at least from quirks of fluid mechanics)

 A few days ago my colleague at University of Latvia,  +Andris Ambainis, has shown me a recent preprint by  +Ross Anderson and +Robert Brady. The title and the content of their paper are so provocative (e.g., "full range of quantum phenomena from completely classical motion" and "quantum cryptography is not probably secure") that it has understandably attracted some attention of the cryptography community and led to sensational news reports attributed to "Cambridge experts".

As a condensed matter physicist, I'd like to state a few things that I hope will quickly clarify this confusion.  Below are you will find a list of statements regarding  arXiv:1301.7351 by Anderson and Brady (A&B) and arXiv:1301.7540 by Brady. You don't have to trust me - run the list by any tenured physicist at your university/department.
  1. There is no explicit model for entanglement (or any other kind of many-particle correlation) in Brady's "sonon" model of an electron or in the A&B preprint.
  2. As a corollary, the model is irreconcilable with each of the myriad of experimental facts underlying our trust in the conventional quantum many-body theory (ie., Shcrodinger equation in Fock space). Explicitly: 
    1. Spectrum of any atom beyond hydrogen. 
    2. Superconductivity (from which Josephson-effect-based QIP is derived).
    3. Anomalous value of electron's gyromagnetic ratio (which by itself long ago has fundamentally invalidated any single-particle approximation for the physical electron, including Dirac equation which Brady connects his model to).
    4. Exchange interaction and ferromagnetism.
    5. The Standard Model of particle physics. 
  3. Another corollary: in contrast to standard theory, A&B provide no alternative method to compute the outcome of any of Bell-inequality testing experiment.  (The latter belong the same myriad of experimental keyholes that quantum theory has successfully passed through).
  4. Brady's use of the historical name "fine structure constant" for his estimate of the squared dimensionless Coulomb charge of the "sonon" ($\alpha < 1/49$) is misleading. There is no spin-orbit interaction in his model and hence no prediction for fine structure of atomic spectra.
One can go on and pick apart individual superficial analogies put forward by A&B that a non-specialist may mistake for valid criticism of contemporary quantum theory, but I hope that I have made it clear enough that scientific implications of the controversy stirred by A&B, if any, do not belong to the domain of physical sciences.

January 05, 2013

LaTeX latviski un mūsdienīgi


The only way to learn is to suffer.
/prof. A Aharony, my PhD advisor/

Kopš es pirmo reizi saskaros ar LaTeX latviskošanu, rakstot bakalaura darbu Latvijas Universitātē (1996. gads), šī apbrīnojami stabila tehnoloģija ir spērusi dažus būtiskus soļus uz priekšu. Svarīgākais, kas pa šo laiku noticis datorpasaulē ar latviešu (un neskaitāmām citām!) valodām ir Unicode. Galvassāpes par dažādiem kodējumiem (encodings) nu lēnām pazūd kā ļaunais murgs, un pasauli pārņem utf-8.  Diemžēl, jo tālāk pagātnē ir studenta gadi, jo mazāk ir laika iedziļināties tehnoloģiju attīstībā. Un pat ja es ar sāpēm raugos, kā nākamā paaudze pārņem aizvēsturiskus latviskošanas trikus, līdz pagājušā gada nogalei man nebija laika un iegansta iedziļināties un vienreiz sarakstīt latvisku LaTeX dokumentu "kā nākas". Par to tad arī šis bloga ieraksts.

Vispirms dažos teikumos par to, kas ir LaTeX. Tā ir kompleksu tekstu sagatavošanas sistēma, kas nodrošina tipogrāfisku ekselenci "automātiski", ļaujot nedomāt par fontiem, atstarpēm un atsaucēm, bet veltīt sevi saturam. Ļoti noderīga diplomdarbiem, disertācijām, atskaitēm ar prāvu literatūras sarakstu, gariem vienādojumiem vai daudzveidīgām valodām. Protams, bauda no braukšanas nāk tikai tam, kas labi iejuties šofera krēslā, tādēļ jo sevišķi noderīgi ir padomi iesācējiem, kas palīdz "nekāpt uz grābekļiem" un pārvarēt apjukumu instalējot, uzskaņojot un uzsākot pareizi lietot tādu jaudīgu ieroci, kāds ir LaTeX.

Par laimi, pat latviski ir pieejamas labas pamācības, kā instalēt un uzsākt lietot LaTeX (patiecoties Jānim Valeinim un Kristapam  Bergfeldam), nemaz neminot globālo telpu un profesionāļu kopienu. Diemžēl, populārākais latviskošanas paņēmiens no 1996. gada - ar manuālām garumzīmēm ("ā" vietā rakstot "\={a}") - ir strupceļš, kas atņem virkni modernā LaTeX priekšrocību un padara daudz grūtāku teksta tālāko lietošanu ārpus LaTeX. Arņa Votikāna instrukcijas ir būtisks solis gaišās nākotnes virzienā, es piedāvāju vēl dažus solīšus.

Tātad, trīs lietas, ko apguvu gadu mijā un sirsnīgi iesaku LaTeX iesācējiem un lietpratējiem:
  1. XeLaTeX ar polyglossia valodu atbalstam un fontspec OpenType fontu izvēlei.
  2. KOMA-script kā pamats dokumenta stilam article vai report vietā.
  3. biblatex literatūras sarakstam(-iem) kā Bibtex pēctecis. (Ar Mendeley palīdzību var grābt metadatus no avotu mājaslapām un pat pdf failiem.)
Nedaudz sīkāk par katru no punktiem. Uzsākt ir ļoti vienkārši. Instalējot moderno MikTeX 2.9 vai TeX Live 2011 (de facto standarti attiecīgi Windows un Linux vidē), latviešu valoda strādā "out-of-the-box"! Nekāds konfigurēšanas, pakotņu pieinstalēšanas, vai "formātu failu atjaunošanas". Ir tikai jālieto Unicode-savietojams teksta redaktors (TeXnic center, TeXworks, jEdit, da jebkurš ne-antīks teksta redaktors, pat notepad!).

Šis ir "hello world" piemērs:
Rezultāts pdf failā izskatās sekojoši:
Par vienu "grābekli" gan gribu brīdināt: neskaidru iemeslu dēļ satura rādītājs ar KOMA-script un latviešu valodu negāja kopā, kamēr pārkopēju polyglossia failu ar latviešu valodas definīcijām "gloss-latvian.ldf" no MikTeX dziļumiem uz mana dokumenta folderi.

Protams, mums nav jāapstājas pie noklusējuma fonta un stila. Šeit ir plašāks paraugs ar paskaidrojošajiem komentāriem. "Nokompilētā" veidā šis piemērs, cerams, dod priekšstatu par LaTeX ideju un garu. Ievērojiet arī, ka OpenType fontu pieslēgšana piešķir garumzīmēm īsto garumu un novietojumu:
Tiem, ka ir tikuši tik tālu un vēlas (varbūt, ir spiesti) lietot Unicode-laikmeta LaTeX, novēlu pacietību un veiksmi! Ja ir ar ko padalīties, pastāstiet par savām veiksmēm vai neveiksmēm ar LaTeX. Nākamais solis būtu pārstrādāt Jāņa Valeiņa dimplomdarba stila failu "ludis", kas ir populārs fizmatu vidū.

Papildinājums: Andreja Vihrova 2011. gada pakotne "fixlatvian" ir lielisks atradums, kas pēc būtības līdz galam atrisina LaTeX latviskošanas jautājumu. Manā testā konflikti ar KOMA-script neradās. Nomainot garākā piemērā 2. un 3.rindiņu uz "\usepackage{fixlatvian}", bet 36. rindiņā - \ref uz \nref, rezultāts kļūst vēl tīkamāks. 

January 03, 2013

Kvantu skaitīkļi un 2012. gada Nobeļa prēmija fizikā


Ceļš uz fundamentālās zinātnes “lielajiem mērķiem” - piemēram, Higsa bozonu vai kvantu datoriem - ir ceļojums nezināmajā, kas paver jaunus apvāršņus un negaidītus pielietojumus. Šis stāsts ir par dažiem atklājumiem ceļā uz kvantu datoru izveidi, kuri ļoti praktiskā veidā stiprinājuši augsto tehnoloģiju un ražošanas pašus pamatus - metroloģijas zinātni. Ar šo jomu ir cieši saistīta nupat piešķirtā Nobeļa prēmija fizikā, bet savukārt vienā no šī ceļa takām - “kvantu skaitīkļu” izveide no nanotranzistoriem - ir arī Latvijas fiziķu pēdas.

Metroloģija no senatnes līdz mūsdienām

Metroloģija ir zinātne par precīzu mērīšanu un mērvienībām. Tā ir tikpat sena kā pati civilizācija - jo civilizācija nav iespējama bez tirdzniecības, bet tirgotājam jāzin, cik daudz viņš pērk vai pārdod. Vissenākais un vistiešākais veids, kā vienoties par mēriem, ir izvēlēties mērvienību paraugus jeb etalonus. Piemēram, Londonā Trafalgāras laukumā ir atrodami 1876. gadā bronzā iekaltas pēdas un jarda etalonu kopijas.

Vienkāršākie mērvienību etaloni ir saistīti ar konkrētu, unikālu priekšmetu, kura īpašība (piemēram, masa) definē mērvienību. Savukārt 20. gadsimta revolūcijas fizikā - kvantu un relativitātes teorijas - pavēra ceļu uz etaloniem, kas balstās universālajos fizikas likumos un ir realizējami neatkarīgi no konkrētiem priekšmetiem-etaloniem. Attīstoties 21. gadsimta zinātnei un tehnoloģijām, nemitīgi pieaug prasības mērīšanas un etalonu precizitātei, un mūsdienu metroloģija iet kopsolī ar fundamentālo fiziku. Abas strādā uz tehnoloģisko iespēju robežas, kāpjot tai pāri un radot vēl nebijušas iespējas.

Kvantu izaicinājums un 2012. gada Nobeļa prēmija

Mūsdienu metroloģijas ciešo saikni ar fundamentālo fiziku lieliski apliecina 2012. gada Nobeļa prēmija fizikā Seržam Harošam (Serge Haroche) un Dāvidam Vainlandam (David Wineland).  Vainlands strādā ASV Nacionālajā metroloģijas institūtā (National Institute of Standards and Technology, NIST). Abu laureātu darbs ir saistīts ar fizikas fundamentālāko un mūsdienās visprecīzāk izmērāmo lielumu – laiku.

Lai mērītu laiku, ir vajadzīgs pulkstenis – fizikāla iekārta. Bet pulksteņa „sirds” (tiešā nozīmē!) ir svārsts, jeb, kā fiziķi to sauc svešvārdā, oscilators. Mūsdienu visprecīzākos pulksteņus sauc par atompulksteņiem  jo to „sirds” ir elektronu svārstības atomos vai jonos. (Jons ir atoms, kam trūkst vai ir par daudz elektronu, tas ir elektriski lādēts un līdz ar to viegli noturams vakuumā ar elektrisko lauku).

To, kā svārstās elektroni atomā, apraksta nu jau teju 100 gadu vecā fizikas teorija – kvantu mehānika. Tā ir radusies tieši no fiziķu centieniem saprast, kā ir uzbūvēts atoms. Bet šo atompasaules neparasto likumu saistība ar ikdienas (kā fiziķi saka – klasisko) pasauli nekad nav bijusi līdz galam skaidra. Līdz nesenam laikam tā bija izpētāma tikai „domu eksperimentos”. Šo situāciju ir palīdzējuši mainīt šī gada Nobeļa prēmijas laureāti. Viņi ir attīstījuši tehnoloģijas, ka ļauj vakuumā satvert un kontrolēti ietekmēt atsevišķus jonus un gaismas daļiņas, atsedzot to kvantu īpašības. Ieguvēja ir ne tikai kvantu fizika, bet arī metroloģija: Vainlanda komanda ir radījusi “jonu pulksteni”, kura sirds “pukst” simtiem reižu ātrāk un precīzāk, nekā pašreizējam sekundes etalonam, cēzija atompulkstenim.

Kvantu skaitīkļi un strāvas etalons

Nanoelektronikas pētījumu Latvijas universitātē lielais mērķis ir realizēt šīs pašas „..metodes, kas ļauj mērīt un manipulēt ar atsevišķajiem kvantu sistēmām” (citāts no Nobeļa komitejas paziņojuma 2012. gada 9. oktobrī). Atšķirībā ir tikai tajā, ka atomu un vakuuma kameru vietā mēs pētām atsevišķos elektronus nanotranzistoros (t.s. kvantu punktus). Mēs strādājam no teorijas puses, savukārt eksperimenti ar atsevišķu elektronu manipulēšanu tiek veikti Eiropas lielvalstu -- Vācijas un Lielbritānijas -- nacionālajos metroloģijas institūtos. Vācijā tas ir Fizikas un tehnikas federālais institūts Braunšveigas pilsētā (Physikalisch-Technische Bundesanstalt, PTB).

Tuvākais šo kvantu tehnoloģiju pielietojums ir saistīts ar elektronikas pamatlielumu – strāvu un tās mērvienību ampēru.Strāva ir noteikts lādiņa daudzums laika vienībā. Pateicoties kvantu mehānikai, laiku un frekvenci mēs protam mērīt precīzāk par visiem citiem lielumiem. Ja vien mēs prastu skaitīt elektronus tik pat droši un nekļūdīgi kā, piemēram, domino kauliņus, tad strāvu varētu mērīt, vienkārši saskaitot elementārlādiņu (elektronus) skaitu vienā sekundē.

Mēs strādājam pie tā saucamo kvantu sūkņu teorijas, kas cenšas noskaidrot fundamentālās robežas, ar kurām precīzo skaitīšanu ierobežo kvantu fizikas pamatlikumi. Šī sapratne attīstās soli pa solim – vienu soli teorija, otru eksperiments utt. –  ejot uz priekšu nezināmajā. Šogad kopā ar LU studentiem esam spēruši vēl vienu soli uz priekšu kvantu sūkņu teorijā: novembra beigās ASV prestižākajā fizikas žurnālā (Physical Review Letters) ir publicēts mūsu raksts par to, kā atsegt kvantu punktā ieslazdotā elektrona viļņu īpašības. Izrādās, ka tieši tas, ka elektrons ir kvantu daļiņa un līdz ar to uzvedas arī kā vilnis, ir minētais fundamentālais šķērslis jaunā strāvas etalona izveidei. Mums izdevies izstrādāt metodi, kā radīt tik precīzu kvantu sūkni, cik vien pieļauj Heizenberga nenoteiktības princips (kas ir viens no kvantu fizikas stūrakmeņiem).

Skats nākotnē

Praktiskie sasniegumi motivē tālākus fundamentālos pētījumus. Kvantu nanoelektronikas nākotne ir spoža: cīņā par labāko iespējamo precizitāti ir apzināti veidi, kā kvantu punktu pārvērst no “elektronu trauciņa” par kvantu informācijas glabātuvi. Jaunais lietišķais virziens ir lādiņu skaitītāju izmantošana ļoti jūtīgiem mērījumiem, kas pietuvojas kvantu nenoteiktības diktētajai robežai. Un ja ņemam vēsturi par paraugu, var droši apgalvot, ka nākotnē fizikas un metroloģijas draudzība sagādās vēl nevienu vien noderīgu un pārsteidzošu atklājumu.

Šajā rakstā minētie Latvijas zinātnieku sasniegumi ir tikai daļa no starpdisciplināra pētījumu projekta „Datorzinātnes pielietojumi un tās saiknes arkvantu fiziku” rezultātiem. Projekts tika īstenots Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē no 2009. gada 1. decembra līdz 2012.gada 30. novembrim Eiropas struktūrfondu programmas 2007.-2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība” aktivitātas „Cilvēkresursu piesaiste zinātnei” ietvaros. Projekta kopējās izmaksas ir 1 242 000 lati, no kurām 85% ir Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējums.

September 20, 2012

Zinātkāre brīvsolī

Publicēts žurnālā IR 20.09.2012.

Lai piedzīvotu brīnumus, pietiek paskatīties uz pasauli no neierasta skatpunkta, un Rīgā to ļauj interaktīvs zinātnes minimuzejs

Sociālajos tīklos uzzinot, ka Galleria Riga atklāts zinātkāres centrs Zili brīnumi, jautājums, kā pavadīt svētdienas pēcpusdienu ar ģimeni, uzreiz bija atrisināts. Atceroties bērnu sajūsmu par Zilu brīnumu «vecākā brāļa» zinātnes centra Zin(oo) apmeklējumu šovasar Cēsīs, jutos drošs, ka Rīgā mūs gaida kaut kas ne mazāk interesants. Šīs cerības pārņemti, mēs — tētis un divi bērni — devāmies izpētīt, kādus brīnumus varēs piedzīvot.

Jau nosaukums «zinātkāres centrs» liek atteikties no stereotipiem un aizdomāties. Vai tā ir mākslas galerija, mācību klase, zinātnes muzejs, meditācijas telpa? Pa druskai no katra, bet visvairāk tā ir vieta, kur vienkāršas lietas var ieraudzīt un piedzīvot pavisam negaidītā leņķī, reizēm vārda vistiešākajā nozīmē. Ekspozīcija ir eklektiska — sākot ar instalācijām, kas piemāna telpas izjūtu un redzi, un beidzot ar gudrām skārienjutīgām virsmām, skaņas, ūdens, dzīvnieku eksponātiem un pat sportam spēlēm. Visam var pieskarties, izmēģināt, pamainīt.


Bērni ir palaisti brīvsolī un steidz visu atklāt paši. Ja rodas aizķeršanās, jauni un laipni centra darbinieki palīdz noorientēties, bet ar lielāko daļu bērni un vecāki tiek galā paši (vai noskatās, ko dara citi apmeklētāji).
Telpu plānojums un daudzveidīga ekspozīcija palīdz katram atrast savu īpašo «pērli» vai nodarbi.  Mans personīgais favorīts ir pilošais ūdens ar stroboskopisku apgaismojumu, kas rada pārliecinošu (taustāmu!) ilūziju par apturētu vai pat pretēji pagrieztu laiku. Dēlam, kurš vēl iet bērnudārzā, visvairāk patika būvēt koka dzelzceļu un uzspēlēt florbolu, savukārt otrklasnieci meitu apbūra iespēja «jogot» jeb izmēģināt jogu, un viņa visspilgtāk atceras dīvainu rokturi, kuram pievienotie striķi pārvērta rata griešanu par koka «sliekas» locīšanos. Centrs nav liels, bet arī pēc divarpus stundām nedz mazajiem, nedz lielajam vēl negribējās iet prom.

Zili brīnumi ir ne tikai interaktīvs zinātnes minimuzejs. Kamēr bērni ir nodarbināti, vecāki var atrast laiku un telpu kādai dziļākai domai. Tam palīdz veiksmīgs telpu dizains, tēli no Alda Kalniņa grāmatas Zili brīnumi, eksponātu skices, fotogrāfijas un citi interjera elementi. Ja atnāks par ģimeni lielāka skolēnu grupa, atradīsies arī vieta macību stundai vai radošajām aktivitātēm.

Kopumā manī radās pārliecība, ka Zili brīnumi ir veiksmīgs sākums — gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Vispirms jau pašam centram ir kur augt — ne visi eksponāti ir vienlīdz saistoši, dažiem (piemēram, mikroskopam ar projektoru vai interaktīvajai tāfelei) ir vēl neizmantots potenciāls pārsteigt un uzrunāt. Savukārt cerība uz turpinājumu plašākā nozīmē ir saistīta ar Zilo brīnumu veiksmīgi apliecināto pamattēzi: radot izbrīnu, mēs rosinām zinātkāri. Taustāmi un saistoši eksponāti palīdz ieraudzīt «smagos» skolas mācību priekšmetus — matemātiku, fiziku, bioloģiju, informācijas tehnoloģijas — pievilcīgā gaismā. Bet izbrīns vien vēl nepalīdz sasaistīt centrā piedzīvoto ar skolas vielu. Mani kā «fizmatu» pēc pārliecības un profesijas daudzi eksponāti uzrunā kā lieliskas fizikas parādību un matemātikas koncepciju demonstrācijas. Piemēram, meitas iecienītais «rokturis» slēpj sevī saistību starp sinusu un kosinusu, viļņa fāzi un amplitūdu. Aizkavētās runas caurule ļauj aprēķināt skaņas ātrumu. Mikroskops var atklāt planšetdatora ekrāna uzbūvi un darbības principu. Kāpēc kāda no skolas stundām nevarētu notikt zinātnes centrā? Protams, ar brīnumiem vien būs par maz. Lai būvētu tiltu no zinātkāres uz zināšanām, ir vajadzīgs liels radošs ieguldījums gan no ekspozīciju veidotājiem, gan no skolotāju un izglītības speciālistu puses. Veiksmīgi piemēri no kaimiņavalstīm — zinātnes centri AHHAA Igaunijā vai HEUREKA Somijā — dod cerību, ka tas ir paveicams.

July 04, 2012

Populāri par Higsa Bozonu


[sākotnēji publicēts Higsa bozona atklājuma paziņošanas dienā Google Plus vietnē]

Par daļiņām, kas veido pasauli, bija aizdomājušies vēl senie grieķi. Tomēr tikai mūsdienās zinātnieki ir iemācījušies izzināt, kādas tās daļiņas ir un kādus likumus ievēro.  Tādu daļiņu, kas ir stabilas un veido matēriju mums apkārt, nemaz nav daudz. To īpašības ir labi zināmas, rūpīgi pārbaudītas un tiek lietotas uz katra soļa. Bet ir arī retas, eksotiskas daļiņas, kas rodas tikai īpašos apstākļos un pēc mirkļa atkal sarbūk. Līdzīgi notiek ar radioaktīvajiem atomiem, tikai eksotiskās daļiņas dzīvo vēl īsāk. 

Dabā eksotiskās daļiņas noķert un izpētīt praktiski nav iespējams, tādēļ fiziķi būvē speciālas jaudīgas, jūtīgas un ļoti sarežģītas iekārtas, ko sauc pa daļiņu paātrinātājiem. Tie paātrina un pēc tam „sadauza kopā” parastās matērijas „pikučus” (piemēram, mākoņus ar ūdeņraža atomu kodoliem – protoniem). Tādās sadursmēs rodas daudz „šķembu”, un jo spēcīgāka sadursme, jo retāko daļiņu sugu pārstāvjus var uz mirkli „materializēt”. Precīzi mērot uz visām pusēm aizlidojušo šķembu pēdas, fiziķi var izpētīt, kas bija noticis sadursmes brīdī un līdz ar to precīzi pārbaudīt fizikas likumus.


Eksotisko daļiņu jeb “mirkļā uzplaiksnījumu” izpēte 20. gadsimta otrā pusē ļāva zinātniekiem izveidot kompaktu, matemātiski skaistu un ļoti precīzu teoriju, ko sauc par Standartmodeli. Tas ir burtiski fundaments, uz kura stāv visa fizikas ēka. Par standartu Standartmodelis tiek saukts tāpēc, ka visas mums līdz šim zināmās daļiņas un spēki  “danco” precīzi pēc Standartmodeļa priekšrakstiem (ar vienu būtisku izņēmumu – smaguma spēku). 


Visi svarīgie likumi un daļiņas, ko paredz Standartmodelis, ir jau atklātas un pārbaudītas, atskaitot vienu –  t.s. Higsa bozonu. “Higsa bozons” ir kā  vārds un uzvārds. Vārds “Higss” ir iedots par godu bozona “tēvam” – angļu fiziķim-teorētiķim Pīteram Higsam, kas ir viens no Standartmodeļa autoriem. Savukārt “bozons” ir uzvārds – visas daļiņas (gan parastās, gan eksotiskās) pieder vienai no divām saimēm: vai nu “bozoni”, vai nu “fermioni”.  Paredzējums (hipotēze) par Higsa bozona eksistenci nāk no pašiem Standartmodeļa pamatiem – no pieņēmuma par visaptverošo Higsa lauku. Higsa lauks pievelkot citas daļiņas un ļauj tām „nostāvēt uz vietas” (fiziķi saka – piešķir masu). Piemēram, gaismas daļiņas Higsa lauks nepievelk, tādēļ gaismu nevar apturēt un, piemēram, ielikt tukšā kastē. Kamēr Higsa bozons nav radīts un detektēts, mums nav pamata teikt, ka Higsa lauks ir reāls un Standartmodeļa teorija paliek „gaisā karājoties”, līdz galam nepārbaudīta.


Lielākais pasaulē daļiņu paātrinātājs atrodas Šveicē, un to sauc par Lielo hadronu paātrinātāju.Tas ir izbūvēts ar mērķi sasniegt tik lielas enerģijas un tik smalku jūtību, lai uzzinātu, vai Higsa bozons tiešām eksistē un vai tas pakļaujas Standrtamodeļa priekšrakstiem. 


2012. gada 4. jūlijā zinātnieki, kas strādā ar Lielo hadrona pāatrinātāju, ir ziņojuši par daudzu gadu darba galveno rezultātu. Ir atklāta daļiņa, kuras pirmās izmērītās īpašības atbilst Higsa bozonam. Jaunatklātā bozona masa ir izrādījusies liela, bet ne pārāk: tādi pati, kā 134 ūdeņraža atomiem. Priekšā ir liels darbs lai rūpīgi izpētītu jaunās daļiņas uzvedību un izzināt, cik precīzi tā atbilst Standartmodeļa teorijai. Pat mazākas novirzes var pateikt ko būtiski negaidītu par materiālās pasaules tikko sasniegto attālo „nostūri”.


Fundamentālā fizika ir sasniegusi jaunu virsotni, bet šī virsotne noteikti nav pēdējā. Standartmodelis neatbild uz vairākiem fundamentāliem un vēl neatrisinātiem jautājumiem: kā apvienot kvantu teoriju un gravitāciju? no kā sastāv tumšā matērija? kāpēc Visums izplešas pāatrināti? 


Ir arī jāatceras, ka fizikas pamatlikumu zināšana netuvu nepasaka visu par fiziku – pat ļoti vienkāršās situācijās ar daudzām daļiņām no pamatlikumiem ir maz jēgas. Fiziķiem ir nemitīgi jāatklāj jauni domāšanas veidi, jārada jaunas teorijas un jāapliecina tās praksē – pasaules izziņa nekad neapstājas.

March 31, 2007

Tēvreize (Our Father)

Jerusalem is a sure favorite in a world's contest for geographical places with the maximal amount of the most significant sites (should such a contest be ever held). Just one of the hundreds of Jerusalem's gems is the Convent of Pater Noster on top of the Mount of Olives.

The courtyard is fit with hundreds of tiled inscriptions, all containing the text of the most universal Christian prayer. This Spring's good news for my fellow Latvians is that this prayer in Lativan (Tēvreize) is no longer obscured by a large bush, and can be viewed in full as one the first tiles near the convent's entrance.

If you have ever been planning a visit to the Holy Land, add yet another reason to the list...

July 24, 2006

The Edge of Wisdom

„Katra gudrība, kas ir augstāka par Tavējo, šķiet dumja”
“Every wisdom that is higher than yours will seem foolish”
/Rev.Juris Rubenis, in Latvian/

It’s always good to keep in mind the above sentence when we rush to judge others’ views. Especially the worldview that are in a conflict with your own.

Tracing V. Ramachandran and mirror neurons on the net, I have stumbled across a rich collection of ideas formulated (mostly) by exceptionally strong intellects. The site is www.edge.org and it defines itself as a mouthpiece of the “third generation intellectuals”. A layman like me would immediately wonder who those people are. The “about” section on Egde.org defines the “third generation” as accomplished scientists who care about the fundamental problems of society and knowledge, and who are ready to actively engage in educating and challenging the seeking public. So far so good.

A first pick from the surface of Edge.org indeed delivered fascinating and “ideaful” reading. I’ve read through a part of the World Question Center – a collection of short essays by highly accomplished intellectuals on specific provocative topics (each year features its own question). Here are just a few that I’ve liked the most:

For physicists, I recommend a short answer of Philip W. Anderson to What do you believe is true even though you cannot prove it? (World question’05), which makes a very important point. It is best understood in the context of “The Theory of Everything” by Laughlin and Pines, but also needs to be balanced against an educated pro-string opinion, like Leonard Susskind’s Dangerous idea (World question’06).

Two comments from a different sphere address the “dangerous questions” we were recently discussing with some of my friends: an honest look at the problems of democracy as a state-organizing principle by Haim Hariri, and a perspective on the weaknesses of the free will concept by Clay Shirky.

However, after my first excitement started to wane, I’ve noticed a strange and unpleasant bias of the Edge. The emphasis on “the empirical world” in the very definition of the site is quite ok – after all, if you gather the representatives of the natural sciences, how else would you define their methodology? Positioning the third generation as antagonistic to the “monopoly of literary intellectuals” sounded a bit strange, but given my ignorance in such a topic, could still be absolutely neutral. But then in several places I came across the painfully familiar “evolved-not-designed” emphasis… High correlation between the list of Edge contributions and the signatories of the latest Humanism manifesto just confirmed my suspicion – the famous “prejudice against any prejudice” of rationalism seems to be an entry requirement for Edge.org contributors.

Sadly enough, the illnesses of modernity “science-implies-atheism” and “religion-implies-ignorance” penetrate even the most intellectually refined communities. 

July 21, 2006

Mirror neurons and the Girardian perspective

If some idea is true it will remain so no matter which way you are approaching it.

An article in Scientific American Mind which I happened to pick up yesterday on a bus from Jerusalem, immediately made me remember this old truth. Let me share with you what has stricken my imagination.

Let us start from afar. There is a deeply fascinating and thought provoking perspective on Christianity and its influence on the Western culture (not a simple topic, is it?) that has been evolving from the works of a French philosopher Rene Girard and a catholic theologian James Alison. Some of my friends are very fond of, I would even say, deeply in love with the Girardian "mimetic theory" and the way it reconciles Christianity, social science, psychology and evolution. The "mimetic theory" is a great topic in itself, but what I was reminded of by the SciAm article was the key axiom of the mimetic theory. Let us formulate it like this:

"Human beings are able to replicate the desires and behavior of other people in an extremely efficient and fundamental way".

There has been a very diverse and solid evidence for this mimetic (from the word imitation) ability of human spirits, but so far it was coming from the realms of psychology, social science, literary analysis and the like.

What I have learnt from SciAm is that in 1996 three Italian neurophysiologists have discovered (initially in monkeys!) an explicit neural mechanism for mirroring others' actions. They were recording electric activity of specific neurons of a monkey who was used to picking raisins from the ground. One day a researcher (Leonardo Fogassi) entered the room and casually picked up a raisin himself. To his astonishment and disbelief those specific neurons in monkey's brain have fired exactly the same pattern as they generate when the monkey takes the raisins herself. After much more research and thinking they confirmed the existence of such "mirror neurons" in a series of scholarly peer-reviewed papers.

As David Dobbs (SciAm article author) puts it, "...this finding means we mentally rehearse or imitate every action we witness, whether it is a somersault or a subtle smile. It explains much about how we learn to smile, talk, walk, dance or play tennis. At a deeper level, it suggests a biological dynamic for our understanding of others, the complex exchange of ideas we call culture, and psychosocial dysfunctions ranging from lack of empathy to autism".

We might take a step further and recall the human soul's capability of being "an image of God". According to Girard and Alison, it is this very ability which makes us both sinners and saints. It is the one which locks us in cycles of violence and scapegoating, but also paves the way for unlimited growth and fulfillment in Chirstlikeness.

I have a strong feeling that, by giving an explicit explanation to the fundamental mimetic ability of humans, the recently discovered "mirror neurons" add a crucial piece to the puzzle of the human soul.


If you feel interested in these ideas, here are some good (to my taste) links about the theology of James Alison, and about mirror neurons and their impact on culture.