— Sadarbībā ar ir.lv tapusi recenzija
Zinātnes un mākslas radošajā sintēzē parasti lielākais izaicinājums ir veiksmīgi «pieslēgt» skatītāju tieši zinātniskajai darba pusei. Uzzinot par izstādi Lauki izstāžu zālē Arsenāls, man radās pretējas bažas — vai fiziķa domāšanas ieradumi netraucēs uztvert darbu māksliniecisko dimensiju? To var noskaidrot tikai eksperimenta ceļā! Drosmei aicinot līdzi vēl divus testa subjektus — savus sākumskolas vecuma bērnus —, devos pretī mākslas pieredzei.
Lauka jēdziens ir ietilpīgs un elastīgs. Mūs ieskauj fizikālie, virtuālie, ideju lauki, nemaz neminot latviešu identitātei tika nozīmīgos laukus «parastos». Tikpat daudzdimensionāla ir Lauku apmeklētājiem piedāvātā instalāciju un interaktīvo objektu kopa.
Vairāki darbi pietuvina netveramajam pavisam burtiskā, fizikāli tehniskā ceļā, padarot redzamas un sadzirdamas elektromagnētiskā ētera svārstības ārpus tā banāli šaurā frekvenču diapazona, kam dabiski piemēroti mūsu maņu orgāni. Tāds ir sociālo vidi izaicinošais, mobilais čehu mākslieku projekts Imagograph, hipnotizējošā Voldemāra Johansona telpiskā skaņas instalācija Diffusion, pseidointeraktīvi «rādžiņi» Karla Heinca Jerona Nervu laukos. Īpaši gribas izcelt Sesilas Babioles darbu Bzzz! The sound of electricity, kas aicina uz pastaigu elektronisko «kukaiņu» radītajā skaņas laukā. Atkailinātas elektronikas shēmas un manāmi «drebošo» lakonisko skaļruņu loks liek aizdomāties par vienkāršām elektronikas ierīcēm kā ar saprātu (viedumu!) vēl neapveltītām mākslīgās dzīvības formām.
Tehnogēnās dzīvības un dabas kiborgizācijas idejas vijas cauri arī citiem darbiem. Vizuāli iespaidīga ir Martina Hauza instalācija Sketches of an Earth Computer, kā arī taureņu kolekciju atgādinošais radioelementu salodējums pie minētā Imagogarph. Sava veida ekokiborgu uzbur multimediju projekts Barības lauki, kas cita starpā piedāvā pataustīt un uzbūvēt Voltas stabu (bateriju) no medus un citronsulas.
Esmu patīkami pārsteigts, ka mana allaž paaugstinātā imūnreakcija uz pseidozinātniskām idejām par pasaules galu netraucē izbaudīt komplicēto Polsprung, kas veltīts Zemes magnētisko polu pārslēgšanās parādībai. Pat vissmalkākie zinātniskie mērījumi un racionālā izpēte reizēm nespēj dzēst mūsos dziļi mītošās eksistenciālās bailes, ko Polsprung veiksmīgi akcentē. Zinātnisko ideju mākslinieciskā komunikācijā mans favorīts ir Ginta Gabrāna un Jāņa Liepiņa Foood. «Celulāze» šķiet abstrakts vārds, līdz atpazīsti pussagremotas koka skaidas Petri šķīvītī. Un blakus gaumīgi pasniegti ēdieni no maizes līdz papīram baro cerības, ka ģenētiski modificēts organisms (kas speciāli radīts šim darbam!) paēdinās bada cietējus...
Bērnus paredzami iepriecina interaktīvie darbi. Par datorspēles objektu kļūst virtuālajā laukā «iekāpušie» Hannas Haslati instalācijas Habitus viesi, un, ja vēl viesi ir divi... Zoomorph lab krāsu laboratorija labi iederētos gan skolā, gan zinātnes centrā, savukārt lakoniskais Jāņa Jankevica videofiltrs Dust of the Past ļoti veiksmīgi piešķir negaidītu faktūru laika dimensijai. Bet bērnu piekrišanu izpelnās ne tikai kustība un spēle — visvairāk laika viņi pavada tumšā istabā The Working Life filmas varoņa kompānijā.
Protams, sastopu arī darbus, kuriem neizdodas «pieslēgties». Medus baterijām līdzīgu ideju, šķiet, mēģina komunicēt Biotricity 1.46V, bet zinātniskā komponente (bakteriju degvielas šūnas) paliek mistērija, un tās sonifikācija un vizualizācija intelektuālo diskomfortu neatvieglo. Transgenics «transģenēzes perversitāte» atstāja iracionāli atbaidošu, sliktai dūšai līdzīgu iespaidu (ko darba autori, pieļauju, uzskatītu par panākumu). Lauki stāsta arī par vairākiem apjomīgiem projektiem ar nopietnu sociālu dimensiju, kurus var tikai daļēji ietilpināt izstādes formātā.
Izejot no Arsenāla, izstādes kopvērtējumu labi raksturo septiņgadīgā dēla neprovocētais jautājums: «Tēt, kad tu mūs atkal vedīsi uz mākslas izstādi?» Mākslinieku drosme, skarto dimensiju daudzveidība un sintēzes autentiskums sola bagātīgu pieredzi katram izstādes apmeklētājam. Vismaz mums šis solījums tika piepildīts.
